Vai turpmāk Tautas Balss rādīs pornu? Varbūt operators aizmirsās, ka ir darbā? Varbūt viņiem izbeigušies melnie cenzūras taisnstūrīši? Ja tā, tad lūdzu:

Lai arī krīze līdz manĪM nav pilnībā atnākusi, gan jau atnāks un mani tas satrauc zemāk uzskaitīto iemeslu dēļ.
Mēneša fiksētie izdevumi:
- Dzīvokļa kredīts ~200
- Dzīvokļa komunālie ~50
- Limbažu dzīvokļa īre =110
- Limbažu dzīvokļa komunālie ~50
- Telefons + internets ~25
- Auklīte ~260
Kopā: ~695

Un tas ir neskaitot mainīgos izdevumus: pārtiku, bēbīšbarību, benzīnu utml. Es nezinu, kā es tikšu tam visam, kas mūs sagaida, cauri, bet nāksies.

No interweba komentāriem:

When I was in my 20s, I had this long list of attributes I was looking for in a woman.

By the time I was 30, that list was down to one item: sane.

Kāpēc programmētāji ir sociāli neveikli.
Es pievienojos tam viedoklim par 100% un varu apgalvot, ka pēc kārtīgi nostrādātas dienas pie sarežģītas problēmas jūtos tik labi kā nekad, taču ejot ārā līdz mašīnai, parasti nesaprotu lāgā kas pie velna apkārt notiek un kāpēc visi cilvēki un objekti tik dīvaini uzvedas, līdz tas palēnām atiet. Tas nedaudz līdzinās tādam kā reibumam vai sajūtai atgriežoties no ārzemēm vai citas pasaules. Ņemiet to vērā un saudzējiet programmētājus.

Vai kāds nezina, kur var dabūt šo multeni (superbook video bible) latviski? Esmu gatavs maksāt.

Porno pseidonimus veidojot, savirknējot bērnības mājdzīvnieka vārdu ar tās ielas nosaukumu, kurā esi izaudzis. Mans pseidonīms būtu Max Sport. How cool is that?

Es šodien ar mašīnu nostrādāju tādu muļķību, ka tagad sēžu un dusmīgi ņirdzu par sevi. Piebraucu pie mājas, apstājos un jutu, ka esmu iesēdies. Domāju, ko lai tagad dara; rīt bērns būs jāved uz bērnu dārzu - paļauties, ka izdosies izkļūt, vai labāk uzreiz pamēģināt izkārpities laukā? Kārpos, kārpos, bet bez panākumiem. Pēc tam pamanīju, ka apstājoties esmu automātiski norāvis rokasbremzi. Līdz ar to tiem, kas nezina, paskaidroju, kā norisinājās process - mašīna, kas atrodas uz ledus, kam pa virsu slapjš sniegs, ar novilktu rokasbremzi, ieliekot ātrumā un gāzējot griež ratus, bet uz priekšu nekustas. Ratiem griežoties uzkarst riepas un rezultātā ledū izveidojas perfekti veidotas bedrītes riteņu formā, no kurām patstāvīgi izbraukt nav reāli. Ja vēl varētu reizē gāzēt un stumt (un, jā, par ķieģeli uz pedāļa iedomājos, bet par laimi vēl nav 2:00am)... Laikam būs jāgaida pavasaris.

Klauss - štāpelfārera operators. Asiņaina filmiņa par darba drošību.

Mēs esam iekļuvuši ziņās, savā veidā. Izrādās, ka Latviešu vainas dēļ gandrīz vai tika sagrauts internets.
http://tech.slashdot.org/article.pl?sid=09/02/22/0310236

Patiesībā vainigs bija Cisco, bet tas tā.

Esmu ubergīks. Meita izvēlējās kellogus, kam līdzi nāca "3d-puzzle" - no kartona gabaliņiem saliekams dinozaurs, savienojot iegriezumu ar iegriezumu. Es pieņemu, ka cauri sāpīgajam salikšanas procesam līdz galam ir izgājuši es un vēl divi cilvēki. Bet man tas patika!
Būtiskākā lieta, kas mainījusies kopš bērnības laikiem, ir fakts, ka šai puzlei bija visi gabaliņi pareizi uztaisīti un instrukcija nebija kļūdaina. Tas ir slikti, jo to laiku konstrukctori un citas būvējamās mantas speciāli tika tā veidotas, lai sagatavotu zēnus pieaugušo dzīvei ar saliekamajām mēbelēm, kam regulāri kāda detaļa pietrūkst vai samainīta ar citu.

Pērkot veļas pulveri vienmēr tiek liels un bargs pirksts kratīts manā virzienā. Visiem pulveriem milzīgas zaļas un ekodraudzīgās eblēmas un saukļi. Nu kā gan es uzdrīkstos iegādāties pulveri, lai mazgātu drēbes, nevis pistu delfīniņus? Bet nekā, ja varētu, pirktu koncentrētu sērskābi tīrā veidā un pusi gāztu veļas mašīnā, bet otru dzertu tieši no pieclitru kannas. Nakti droši vien nesagaidītu, jo mani nosistu kāds ekoaktīvists. Vai delfīniņš.

Šonakt sapnī pārdzīvoju avio bombardēšanu. Simtiem bumbu majestātiski un klusi krita no debesu augstumiem - tas bija tik neiedomājami skaisti. Daži rakstnieki, acīmredzot, atstāj pēdas zemapziņā.

(Interesantākais ši sapņa aspekts bija veids, kā brīdī, kad pirmās bumbas sasniega zemi tajā virzienā, no kura bijām nākuši, man gluži tāpat kā filmās skats pārslēdzās no galvenā varoņa - manis - uz kaut kāda nezināma it kā radinieka bojāeju, mājas sijai iztriecoties cauri viņa galvaskausam. Parasti sapņos redzams esmu ekskluzīvi es.)

Es šodien meitai nespēju izskaidrot jautājumus, kas viņai radās, skatoties multeni, kad galvenais varonis atvainojās. Es neizprotu atvainošanās procesu un man tas liekas pilnīgi absurds. Vai citi cilvēki, saņemot atvainošanos, tiešām jūtas labāk? Man drīzāk liekas, ka, ja Pēteris nodara pāri Annai, viņš licis viņai justies slikti, un tad bonusā vēl atvainojas, liekot sev par to justies labi. Anna ir spiesta pieņemt Pētera atvainošanos un apspiest iekšējo konfliktu, jo tā diktē sabiedrības normas, pretī neko nesaņemot. Ja Anna uzskatīs, ka atvainošanās neatceļ pāridarījumu, tad viņa būs briesmonis un Pēteris būs sabiedrības žēlojamais, jo kā gan var nepiedot, ja cilvēks tā cenšas.
Vārdu sakot, mums ir daži ārkārtīgi dīvaini morāles pienākumi.

Ja es kādreiz atvēršu Dzīves gudrību un noslēpumu skolu, tad pirmais padoms būs - nekāpiet uz leda nokrituša maisiņa.

Meita šonakt guļ pie savas mammas, tāpēc es atpūšos - klausos Dark Tranquility (klusām, lai kaimiņus netraucētu), dzeru alu, gaidu jauno Battlestar Galactica sēriju un mēģinu iedomāties, kā Type O Negative izpildījumā skanētu "My name is Luka. I live on the 2nd floor"

Man arī, man arī.... Man arī drīz būs viedoklis.

Viena lieta mani vienmēr ir darījusi aizdomīgu attiecībā uz angliski runājošo populāciju. Sakiet, vai normāls cilvēks jebkad var savā valodā nonākt līdz kam tādam?
http://christchurchcitylibraries.com/Kids/Animals/Groups/

PVNed...

Esmu aizrāvies ar American Idol... I am your brother, Your best friend forever!.

Kopš bērnu dārza gaitu uzsākšanas, bērns mājās nāk noguris un tēti nogribējies, kā arī pusslims. Tas nogurums nav tā uzreiz jūtams, vienkārši vienā brīdī viņa paņem savu sedziņu, ielien kaut kur dīvāna stūrī un aizmieg. Šodien arī atteicās iet ciemos vai uz veikalu, bet nolikās gulēt savā gultā. Pēc stundas pamodās raudādama - es pat neprasīju, ko viņa grib vai kas kaiš - paņēmu opā. Staigājot ar bērnu uz pleca, jutu, ka viņa mieg ciet, tapēc apsēdies iekārtojos dīvānā spilvenos un ļāvu viņai gulēt ar galvu man uz pleca, ko viņa arī laimīgi aizmigusi darīja.
Lai Jūs mani nepārprastu - man ļoti patīk būt vientuļajam tēvam un es ne mazākajā mērā neskumstu ne pēc bijušajām attiecībām, ne arī mocos izmisīgās alkās pēc jaunām. Tomēr šajā brīdī, kad sēdēju dīvānā pretim izslēgtam televizoram ar pulti 20 centimetrus tālāk, nekā to spēja aizsniegt mana kāja, kaut kur dvēselē iesāpējās, ka nav neviena, kas varētu ieslēgt TV vai uzsegt man un klēpī guļošajam bērnam segu. It kā vienā pusē būtu mēs ar meitu, bet otrā - visa pasaule. Tā nu es tur kādu brīdi pabaudīju negaidīti uznākušo melanholijas vilni, tad izslaucīju asaras no acīm, ar roku sataustīju un atvilku žalūzijas, atstutēju spilvenu pret loga rūti un aizmigu arī pats.