Šonakt sapnī pārdzīvoju avio bombardēšanu. Simtiem bumbu majestātiski un klusi krita no debesu augstumiem - tas bija tik neiedomājami skaisti. Daži rakstnieki, acīmredzot, atstāj pēdas zemapziņā.

(Interesantākais ši sapņa aspekts bija veids, kā brīdī, kad pirmās bumbas sasniega zemi tajā virzienā, no kura bijām nākuši, man gluži tāpat kā filmās skats pārslēdzās no galvenā varoņa - manis - uz kaut kāda nezināma it kā radinieka bojāeju, mājas sijai iztriecoties cauri viņa galvaskausam. Parasti sapņos redzams esmu ekskluzīvi es.)