Visbūtiskākā lieta, pabeidzot vidējās izglītības iestādi, bija tajā apstāklī, ka vairs nebija katru dienu agri no rīta jāpretojas ērtās gultas un mīkstās segas vilinājumam, lai celtos un pusmiegā aukstā pretvējā, lietū un putenī mērotu neizbēgamo ceļu līdz sintētiski mirgojošās dienasgaismas apspīdētajam skolas solam. Ar katru augstskolas gadu šī vajadzība saruka līdz pilnīgam motivācijas izsīkumam, līdz beidzot varēju no mājas iziet skarbajos Latvijas dabas apstākļos tikai tad un tajos mēnešos, kad pašam tas labpatika. Šodien, vedot bērnu uz dārziņu, es pēkšņi atskārtu, ka nu šī privilēģija ir atkal zudusi uz daudziem gadiem.

Kaut kur tīmeklī lasīju viedokli, kurā autors izmeta, ka viņam nekad nav patikusi zinātniskā fantastika, jo tur cilvēki attēloti nejūtīgi, bez cilvēcīgām attiecībām un zaudējuši saites. Well, that's the point you moron! Es lasu zinātnisko fantastiku kā odu cilvēka saprātam, nevis ņerkstēšanai un krānu staipīšanai, kā tas notiek, iesaistot stāstā attiecības un politiku. Man patīk, ka varonis Azimova stāstā var pats izdomāt, kā izsist sadragātu kosmosa kuģi no orbītas, pats var uzvilkt kosmosa tērpu un, bez paskaidrojumiem citiem, pats realizēt savu plānu. Iedomājoties, ka man būtu tam visam pa vidu jālasa par kopēju plāna apspriešanu ar emocionālu ļaužu pārliecināšanu, demokrātisku balsošanu un, protams, tik acīmredzami aizraujošajām intrigām, ka nu neviens autors bez tām negrib iztikt, kā arī neizbēgamo "neej, es tevi mīlu!", man ne tikai nāk vēmiens, man niknumā gribas triekt alus pudeli pret sienu. Bet alu žēl.

Wašingtonas universitātē ir ēka, ko sauc par Sieg Hall - tur atrodas datorzinātņu departaments. Tā nosaukta par godu bijušajam universitātes prezidentam Lee Paul Sieg.

Draugs, kas mani atbalsta visā, ir sliktāks par ienaidnieku. Jau tā skatījumu uz notikumiem izkropļo egocentriskie instikti un emocionālās reakcijas, man nav vajadzīgs vēl kāds blakus, kas kā megafons iebļauj visas manas greizās pārliecības neizvērtētas atpakaļ ausī un baro iracionalitātes sēklas manā galvā.

Es šonakt sapņoju, ka tuvojas pasaules gals; uzliku meitu uz moča un braucām caur panikā krītošām mazpilsētām. Viņa gribēja ņemt līdz kaķi mocim bagāžniekā.

Lasu Kinga Gunslinger...

Nepelnīta cieņa, nepamatota apbrīna un bezierunu mīlestība ir viss, ko mēs prasām.

Vakar pa ceļam no darba, pēkšņi galvā uzradās jautājums - "kurā filmā vai grāmatā bija čuvaks ar kļičku Šekspīrs?"
Uzradās, un negāja prom, apsēda mani kā lipīgas dziesmeles melodija. Tā nu visu ceļu braucu prātodams, līdz beidzot atcerējos, ka tas bija grāmatā "Līdzeklis pret Alkibiadu". Atradis atbildi, biju atkal atpestīts un tālāko ceļu turpināju ar sevi ļoti apmierināts.

Reklāmtaiši ķīvējas.
Latvijā: http://badad.lv/?p=693
Lielbritānijā: http://tvs-worst-adverts.co.uk/foxy-bingo/#comments

Laikam profesijas specifika tāda.

P.S. Balsojiet, kas labāk kaujas - mūsējie vai briti!

Mūsu jaunais menedžeris ir ar īstu vectēva humoru apveltīts cilvēks. Pēc garās nedēļas nogales viņš jautā man: "nu, iemācījies kādu jaunu programmu?"
Nepietiek ar to, ka tā ir klaja ņirgāšanās, bet šis jautājums ir idiotisks. Tas ir tāpat kā, piemēram, autodarbnīcas vadītājam pajautāt - "nu, iemācījies kādu jaunu mašīnu?" E?
Es ceru, ka šādā veidā viņš demonstrē pārliecību par savām spējām un, ka tā tiks pierādīta ar darbiem un sasniegumiem.

Latvijā ir vislabākie ceļu remonti pasaulē. Citās valstīs bedres tiek aizbērtas līdz ar malām un vēl piededzinātas malas žīdiskā skopumā, bet pie mums uzber ar dāsnu kaudzi, sak, nav jau žēl, lai jau tiek.
Paldies visiem ceļu remontētājiem un arī 40% Latvijas vīriešu, kuri drīzumā par tādiem kļūs! Rādīsim pasaulei savu plašo sirdi!

"Man patīk domāt par cilvēka rokā turētu uguni. Uguns, bīstams spēks, savaldīts viņa pirkstu galos... Es bieži prātoju par stundām, kad cilvēks sēž vienatnē, vērojot cigaretes dūmus, domājot. Es prātoju, kādas izcilas lietas ir radītas šādās stundās. Kad cilvēks domā, viņa prātā atdzīvojas uguns dzirksts, un degošs cigaretes gals ir tai piemērota izpausme."
Aina Renda, 1957

Viens no argumentiem par sliktu aizraujošām audi-grāmatām ir apsvērumi, kas rodas pēc atgriešanās no darba - iekšēja prātošana par to, cik pieņemami skaitītos sēsties mašīnā un braukt vēlreiz uz darbu un atpakaļ, tikai lai varētu noklausīties nākamo nodaļu.

Tiem, kas dazhaadu miitu un zaljo bljaustiishanaas deelj, iebilst pret atomelektrostacijaam, izlasiit sho: http://www.spiked-online.com/index.php?%2Fsite%2Farticle%2F4259%2F
Nu, vismaz kaa 1. soli pareizajaa virzienaa.

Uzmini manu mīklu: mazs putniņš sēž uz loga, kā saož fēnu, tā iedziedas.
Tiem, kas apsver radardetektora iegādi, varu pastāstīt, ka tam daiktam piemīt arī nelāgai blakusefekti. Pirmā ir diskomforta sajūta, kas rodas braucot likumā atļautajā ātrumā - денги на ветер. Kāda jēga no detektora, ja brauc kā sēne? Šīs sajūtas dēļ nenovēršami palielinās vidējais ātrums. Otrā ir emociju gamma, kam prāts un ķermenis iziet cauri, kad uzreiz pēc asa, lēna pagrieziena, pretī veras starojošas ceļu policijas acis. Tad atliek tikai rīt savu adrenalīnu un domāt - pamanīs to krāmu pie loga vai nepamanīs? Apturēs vai neapturēs?
No otras puses, par ātrumu nu jau sen neesmu nevienam maksājis.

Ieva, 2 gadi. Vairaak par visu veelas, lai TV3 nopirktu vinjas teetim Aston Martin.

Publicēju savā plauktā vecāku mājās biezajā grāmatā atrasto sava mirušā talanta apliecinājumu. Sarakstīts, visticamākais, kaut kad pamatskolas gados.

( Pasaules bojāeja )

Vecrīgā man piesējās kāds tips, uz kuru iedarbojās pastiprināts zemes pievilkšanas spēks. Virspirms viņš gribēja zināt, vai es kādreiz neesmu bieži tusējis Pļaviņās, pēc tam paspieda roku, nosauca savu vārdu un paziņoja, ka es izskatoties kā Jēzus.

Es šādu sapni redzu atkārtoti. Ir Jaungada vakars, tuvojas pusnakts. Visapkārt ir mierīgs, turpat netālu sapulcējušies cilvēki un ziņu diktors kameras priekšā sveic skatītājus. Pēkšņi vējš uz brīdi norimst un tad strauji uzreiz sāk celties putenis. Es aizeju aiz mājas stūra, saģērbjos sarkanajās salaveča drēbēs un paņemu rokās sitamkoku. Pēc bīža jau viņi nāk. Kā katru gadu, ap stūri parādās trīs vilki - divi milzīgi un trešais vienkārši gigantiski liels, mūsu acis ir pretī, vienā augstumā no zemes. Es ar viņiem cīnos, līdz tie ir pieveikti un aizbēg gaidīt nākamo gadu.

English to hard to lern.
http://news.bbc.co.uk/1/hi/magazine/6250184.stm