Visbūtiskākā lieta, pabeidzot vidējās izglītības iestādi, bija tajā apstāklī, ka vairs nebija katru dienu agri no rīta jāpretojas ērtās gultas un mīkstās segas vilinājumam, lai celtos un pusmiegā aukstā pretvējā, lietū un putenī mērotu neizbēgamo ceļu līdz sintētiski mirgojošās dienasgaismas apspīdētajam skolas solam. Ar katru augstskolas gadu šī vajadzība saruka līdz pilnīgam motivācijas izsīkumam, līdz beidzot varēju no mājas iziet skarbajos Latvijas dabas apstākļos tikai tad un tajos mēnešos, kad pašam tas labpatika. Šodien, vedot bērnu uz dārziņu, es pēkšņi atskārtu, ka nu šī privilēģija ir atkal zudusi uz daudziem gadiem.