30. Marts 2010 - 21:29
Es vēlētos dzīvot sešdesmitajos, lai varētu patiesi noticēt un sapņot par dienu, kad tikai pēc pāris dekādēm debesīs trauksies lidojošās automašīnas un mēs kāpsim raķetē, lai dotos svinēt pirmo maiju uz Maskavu ar maziem karodziņiem rokās.
Es vēlētos strādāt sešdesmitajos, kad skaitļotāji bija masīvas, bet atkarīgas ierīces, kas alka rūpju un uzmanības, un katrs to tranzistors bija jāmīl, lai tie spētu laiku pa laikam atrisināt kādu no problēmām pareizi.
Vai šodienas nemitīgā atkaušanās no milzīgajiem informācijas plūdiem atstāj vietu sapņiem?
Es vēlētos strādāt sešdesmitajos, kad skaitļotāji bija masīvas, bet atkarīgas ierīces, kas alka rūpju un uzmanības, un katrs to tranzistors bija jāmīl, lai tie spētu laiku pa laikam atrisināt kādu no problēmām pareizi.
Vai šodienas nemitīgā atkaušanās no milzīgajiem informācijas plūdiem atstāj vietu sapņiem?