Kaitnieks-San - 29. Decembris 2006
Šodien: 13.08.2020
Vārdi: Velga, Elvīra

29. Decembris 2006

Vecgada atskaite

Tuvojoties jaunajam gadam, esmu uz pusi nedēļas nošķīries no ģimenes, tāpēc pēc darbaholismā slīgstošās dienas vakara vienatnīgā mierā varu kopsavilkt savus gada lielos notikumus hronoloģiskā secībā.
1. Kaitnieks.com aizvēršana janvārī. Kaitnieks.com bija manis veidota RuneScape spēlei veltīta kopiena ar orientāciju uz šmaukšanos, konkrētāk, botu veidošanu. Manā forumā bija gandrīz 28 tūkstoši reģistrēto lietotāju. Reklāmu ģenerētie ienākumi pēdējā aktīvajā mēnesī sasniedza 400 latus un būtu turpinājušies tādā pašā apjomā, bet RuneScape spēles veidotāji un viņu juristi pamanīja kopienas spēku un palūdza to aizvērt. Atā vieglajai naudiņai!
2. Dzīvokļa iegāde februārī. Tagad reāli dzīvojam šeit kādu pusgadu un liekas, ka ar vietas izvēli kļūdījušies neesam. Vienīgā pusbēda ir fakts par dzīvokli nevis savrupmāju, bet silts jau nāk ar sildīšanu. Es neesmu traks pēc mājas tādā mērā, ka jebkur, ka tikai pašam sava, tāpēc labāk visu darīt, kad patiešām varēsim to atļauties. Jau tagad ar naudām bija pagrūti - nācās gandrīz veselu gadu kasīt kopā pusotru tūkstoti, lai atdotu pirmās iemaksas parādu, ko aizņēmos no firmas, kurā strādāju, jo miteklis nozīmē izdevumus - virtuves iekārtas, mēbeles, aizkari un tā tālāk vairāku mēnešu garumā, tāpēc kaut ko iekrāt nav viegli, bet tas nu ir atmaksāts. Vēl atliek atdot uz pusi mazāku summu vecākiem.
3. Meitas piedzimšana martā. Šis notikums maina dzīvi tādā mērā, ka pēc tā nav noticis neviens cits gada lielais notikums. Visa dzīves ass mainās un ir cita sajūta atgriezties mājās, zinot, ka mani sirsnīgi gaida mazs priecīgs bērniņš. Sākumā gan bija grūti. Pirmos mēnešus es reizēm vienkārši sēdēju un pie sevis skaitīju bļaušanas lēkmju kopējo skaitu un sekundes starp tām, kamēr Sandra veltīgi centās bērnu nomierināt. Dīvainā kārtā, atskatoties uz dzīvi pirms tam, nejūtos neko zaudējis. Teorētiski vajadzētu ilgoties pēc tās brīvības iet vai dzert kur, kad, cik ilgi un ar ko gribās, bet tas tā nav. Man brīvība ir vajadzīga tikai tik daudz, lai varu elpot pilnu krūti un nolīst klusā kaktiņā, bet nedaudz vairāk, un tā jau izpaužas kā nenoteiktība un apjukums. Lai nu kā, domāju (un šis gads to jau apstiprina), ka redzēt savu bērnu izaugam būs apbrīnojama pieredze.

Jaunajā gadā man ir tikai viena apņemšanās - pabeigt LU akadēmisko daļu. Ja man tas izdosies, tad izdarīšu kaut ko grandiozu, piemēram, nolīgšu desmit čuvakus, lai staigā man pakaļ un visu laiku sit uz pleca un saka "malacis". Ja nē, tad atsakos no augstākās izglītības uz visiem laikiem, jo, reālistiski skatoties, citu iespēju man nav.