Kaitnieks-San - 12. Decembris 2006
Šodien: 02.06.2020
Vārdi: Lība, Emma

12. Decembris 2006

Pretēji populāram pieņēmumam, man nepadodas šahs un tam līdzīgas spēles. Vēl vairāk - es neprotu tās spēlēt ar mierīgu sirdi un nepavisam neprotu zaudēt. To vislabāk apliecinās brāļi, kuriem tīk pie brīvākas izdevības atgādināt par bērnības laikiem, kad, spēlējot šahu, pie nepatīkamākas laukuma pozīcijas es mēdzu sagrābt pilnu sauju ar kauliņiem un lidināt tos pretinieka spēlētāja vispārējā virzienā.
Dambrete un tas pats Heroes ir izņēmums, jo viss, kas tur jādara, ir jāķer izdevības. Problēmas ir ar tām spēlēm, kur jāupurē savējie. Ir tāds Ancient Empires uz mobilajiem telefoniem. Visa spēles gaita ir aptuveni sekojoša - Tu sit kompi, tad skaties kā kompis sit Tevi, un tā uz maiņām. Un kamēr manus vīrus sit, kamēr viņi mirst, man no dusmām asinis biezē un gribās mēbeles lauzt.
Vai es esmu vienīgais, kam šahs izraisa agresijas lēkmes?